Viengadnieks, kurš lasa

Meitas mīļāko “rotaļlietu” topa augšgalā noteikti ir jāierindo grāmatas un žurnāli. Jāatzīstas, ka “Mans Mazais” numurus savā pusotra gada vecumā viņa ir pārlapojusi daudz biežāk par mani un, ja tiešām gribu kaut ko lasīt pati, tas jādara kamēr bērns guļ.

Kā palīdzēt iemīlēt lasīšanu bērnam, kurš vēl nelasa un varbūt pat nerunā? Man nešķiet jēdzīgi slēpt grāmatas no bērna, kurš “vēl taču maziņš” un tad kādā jaukā dienā viņam prezentēt kaut ko līdz šim svešu, cerot, ka tas veicinās lasīšanu. Jā, varbūt kā pirmās grāmatas nevajadzētu dot ģimenes relikvijas vai savu mīļāko bērnības grāmatu, jo tās tomēr var saplīst, tomēr nu jau ir pieejamas visdažādākās grāmatas ar biezām kartona lapām, kas labāk iztur arī mazo rociņu nepacietīgo šķirstīšanu.

Atmetot pareizos priekšstatus
Var jau būt, ka kādam bērnam tiešām uzreiz patīk, ka viņam lasa priekšā grāmatā rakstīto tekstu, bet tas nav bijis mūsu gadījums. Lielākoties meitai stāstu jeb “lasu” to, kas attēlots ilustrācijās. Ja arī lappusē ir aizkustinošas rindkopas par to kā dinozaurs apmaldījās lietū, samirka un uzbūvēja sev mājiņu, kur patverties, tad meitai pilnīgi pietiek ar īsu “dinozaurs lietū salija slapjš un paslēpās”, jo pēc brīža jau tiek pāršķirta nākamā lapa. Vēlāk, kad pie konkrētās lapas pakavējamies ilgāk, var pievienot vēl kādas detaļas – un nu jau daudzām grāmatām stāstāmo viņa atceras un man atstāsta. Protams, atkal ne tā, kā vecāki varētu iedomāties atstāstīšanu, bet “ūdens, aiiii!” man ļoti labi parāda, ka meita salijušā dinozaura ķibeles atceras pavisam labi.
Noteikti vajag mācīt cieņu pret grāmatām – neplēst, izturēties saudzīgi nesot vai pāršķirot, tomēr reizēm nākas vienkārši dziļi ieelpot un salīmēt kādu “ievainojumu”, jo no ļoti biežas lasīšanas cieš arī šķietami visizturīgākās grāmatas. Jāpriecājas, ka grāmatas tiek lasītas un lietotas!

Izmantot izdevību
Tā kā bērni ir dažādi, jau mazā vecumā var ieraudzīt, kas bērnā rada īpašu interesi – ja lielo laimi izraisa dzīvnieki vai traktori, arī to var izmantot, piedāvājot literatūru ar attiecīgajiem attēliem. Mūsu nopirktajā grāmatā par lauku sētu sākumā tika lasītas tikai divas lappuses – mājlopi un mājdzīvnieki. Vēlāk meita labprāt aplūkoja arī gurķus, traktorus, maizi un darbarīkus, bet līdz tam vajadzēja daudz reižu apmierināt zinātkāri par mājas mīluļiem un lauka zvēriem. Arī žurnālu mīlestību atklājām pavisam nejauši – kad beidzot gribēju sevi kādā brīvbrīdī palutināt ar žurnālu, nopirkto “Mans Mazais” ieraudzīja meita un ar saucienu “beba!” metās klāt. Kā nu ne, iekšā taču viss aktuālais – bēbīši, knupji, vanniņas, rotaļu lāči un rati. Pat braucot ārpus mājas līdzi kādai mantai un grāmatai līdzi ņemam žurnālu, jo no kaudzītes kāds eksemplārs tiek izvilkts un pārlapots ik dienu, apskatot ogas un augļus kūku receptēs, kaķus citu žurnālu reklāmās utt. Priecājos, ka meitai tas sagādā tādu prieku.. un rudens “I’mperfekt” numuru atļāvos noslēpt, lai pienāktu brīdis, kad kādu no žurnāliem izlasīšu pati.