Ikdienas darbi un nedarbi

Bērns, kurš palīdz ikdienas darbos – par to mazuļu īso miedziņu laikā sapņo teju katra mamma. Galu galā – mēs taču visas esam dzirdējušas, cik svarīgi ir bērnam iemācīt DARBU. Sakārtot istabu, nomazgāt traukus, sakopt aiz sevis u.tt. Ak, Tev mājās viengadnieks? Tad kāds teiks – ā, nu tas vēl par agru, vēl ir laiks. Es gan saku tā – TAGAD ir īstais laiks. Jo bērnu un pieaugušo izpratne par darbu atšķiras. Un ziniet – paldies, Dievam, ka tā!

Es pats!
Visi grib, lai bērns iesaistītos mājas darbos, bet ne visi, domājot par iesaisti, iedomājas tikko staigāt sākušu vai vēl jaunāku bērnu. Tomēr, ja domājam ne tikai par nākotnes mājas tīrību, bet piepildītu ikdienu un pilnvērtīgu attīstību bērnam, ir jāļauj darīt arī sīkās ikdienas lietas, ko pieaugušie sauc par pienākumiem. Uzsveru “pieaugušie”, jo mazam ķiparam tā ir tikai vēl
viena iespēja iepazīt pasauli un pārbaudīt savu varēšanu (un gribēšanu), kas aizvien pieaug, ļaujot bērnam teikt: “Es pats!”
Kur te ir runa par rotaļāšanos? Visur! Bērns vēl nezina, ka nest lācīti pāri istabai ir spēlēšanās, bet zeķītes uz atvilktni – darbs. Viņam vēl nav iestāstīts, ka savu rotaļlietu salikšana kastē ir strādāšana, bet mammas sagatavoto krāsaino kociņu mešana pudelē – rotaļa. Bērns nedomā šādās kategorijās, bet izbauda darbošanās procesu. Jo vairāk viņam tiks dota iespēja darboties, jo pašpārliecinātāks un spējīgāks viņš būs, izkopjot savas prasmes.

Meditēšana pār piena peļķi
Ja atrisināts jautājums “kad sākt?”, tad pēc tā nāk nopūta “bet tā būs tāāāāda ķēpa”. Arī es biju nolēmusi, ka bērnam vajag iesaistīties ēst gatavošanā pēc iespējas ātrāk, bet mana dūša saplaka, iedomājoties, kāda izskatīsies virtuve, kad tajā padarbosies viesuļa ekvivalents – visu apčamdīt gribošā meita, kurai šobrīd ir jau gads un četri mēneši. Manas pārdomas gan nebija
ilgas, jo meitas interese bija tik liela, ka mums nācās visu darīt kopā, ja šajā mājā kāds vispār vēlas tikt pie ēdiena. Tas ļāva meklēt kompromisus, lai mēs tiktu pie ēdiena, meita pie darbošanās, bet grīda savukārt neiegūtu neatmazgājamu netīrumu slāni (nomazgājamos tā
gan iegūs, gatavojieties). Tālāk dalīšos ar to, kā ikdienā notiek kopīgā spēlēšanās pavāros, sētniekos, veļas mazgātājos un citos jaukos ampluā. Tā kā jau aizskāru virtuves tematu, ar to arī sākšu.

Virtuves darbi
Jau minēju, ka man nebija laika šaubīties, jo meita ļoti gribēja iesastīties gatavošanā. Tādēļ mēs “gatavojam” kopīgi. Ja domājot par kopīgi gatavotu vafeļu vai pankūku mīklu, jau parādās pāris sirmi mati, var sākt pamazām – dot iespēju darboties, bet samazināt iespējamo ķēpu. Tāpēc es sākumā ļāvu mīklai piebērt miltus, bet tos iebēru krūzītē un krūzīti pasniedzu
virs bļodas. Meita priecīga, ka palīdz, bet man nav jaunu sirmu matu, aprodot ar jauno asistentu. Protams, attīstoties bērna spējām vai mammas nervu noturībai, var piedāvāt arī sarežģītākus uzdevumus, bet man bija svarīgi ar kaut ko SĀKT. Vēlāk milti tika pārbērti un taustīti arī ar roku. Mūsmājās nav iespējams uztaisīt brokastu omleti vai putru bez bērna iesaistes. Auzas no krūzītes katlā ieber viņa, arī kult olas omletei mamma ilgi nedrīkst, jo
atskan “pata, pata!” Protams, ir lietas, kur bērna rociņām vēl nav droši darboties, tomēr var ļaut kaut vai skatīties – kartupeļu mizošana pie mums notiek uz grīdas, arī dēlītis gurķu vai burkānu griešanai bieži aizceļo turpat. Ja tev tas nešķiet pieņemami – vari iegādāties pakāpienu, lai bērns var redzēt, ko dari uz galda normālā augstumā. Mums tāda nav un uz krēsla dāma nevar nostāvēt mierīgi, tāpēc grīda ir mūsu risinājums.

Izsauciens “pati” pavada arī dzeršanu no glāzītes, no kuras ir interesanti pienu vai ūdeni ne vien padzerties, bet arī izliet uz grīdas un iekāpt peļķītē. Ja es varu pārdzīvot izbirušas auzu pārslas, tad pēc pienainām zeķītēm man ir nedaudz jāievelk elpa. Tā nu es ievelku elpu un
piedāvāju arī uzslaucīt izlijušo pienu, ko Annija ļoti labprāt dara! Virtuves jomā, šķiet, nepieciešama svarīga piebilde – bērns uzreiz nemācēs saslaucīt, ieliet,
padzerties, paēst vai izdarīt jebko citu perfekti pēc mūsu standartiem. Tas nekas. Bērns dara un mācās. Atceros, kā bērnībā kopā ar mammu lipināju speķa pīrāgus un viņai tie sanāca daudzreiz glītāki un arī ātrāk. Mamma teica – tas tādēļ, ka viņa salipinājusi daudz, daudz pīrāgu. Kad es tik daudz uztaisīšot, man arī sanākšot. Toreiz es teju apvainojos un domāju, ka tur noteikti ir kāds āķis, jo tā taču nevar būt, ka viņai sanāk TIK labi, bet man ne – pat, ja es daru lēnām, lēnām un tik ļoti cenšos! Tomēr pēc daudziem greiziem un vaļā atsprāgušiem pīrāgiem (mammu, paldies par pacietību!) jāsaka, ka taisnība vien ir. Arī mūsu bērniem priekšā daudzi “greizie pīrāgi”, lai tiktu pie noslīpētām un izkoptām prasmēm. Tāpēc nevajag nobendēt bērna prieku par darbu un darbošanos ar savu perfektuma izpratni un “ai, tev jau nekas te nesanāk”. Sanāk gan. Bērnam sanāk darboties!

Citi sīkie darbiņi
Rakstot par virtuvi pārāk aizrāvos, tāpēc pārējos sīkumus saspiedīšu zem viena jumta. Annijai ļoti patīk viss, kas saistīts ar veļas mazgāšanu, tāpēc ļauju viņai izpausties. Kopā liekam drēbes veļasmašīnā un kopīgi tās izkarinām – meita pa vienai padod tās no bļodas. Kad drēbes izžuvušas, mazā palīdze ar lielāko prieku nes sausās zeķītes uz atvilktni. Tas nekas, ja man pa kluso jāpaķer pa kādam jau tīrajam pārim, lai viņa varētu aiznest vēl. Un nekas, ja kāds džemperītis vai bikses arī ielikti turpat – to var vēlāk izšķirot. Ar dažādām sekmēm veicas mantu sakārtošana kastēs, jo daudz interesantāk ir tās izkraut uz grīdas. Tomēr es atkal un atkal skaidroju, ka katrai lietai ir sava vieta un tagad mēs, piemēram, viņas bļodiņas
saliksim plauktā. Bērni pārsteidzoši ātri ievēro lietu kārtību.

Apvienojot prasmes
Visi ikdienas darbi ir pielādēti ar tūkstoš iespējām nemanot iemācīties vēl kaut ko papildus. Taisot mīklu, es ļauju pataustīt miltus un cukuru. Pastāstu, ka miltiņi ir maigi un smalki, bet auzu pārslas – raupjākas. Izkarot veļu, Annija pati iesāka saukt, kuram pieder konkrētais
apģērba gabals – mammai, tētim vai viņai pašai. Tā ir iespēja bez lielas gatavošanās vai speciāli sagatavotiem materiāliem mācīties, ka tā ir “mammas kleita”, bet tā – “tēta jaka”. Kad viņa atnes savas kurpītes, lai ietu ārā, var pastāstīt, ka tētim ir botas vai mammai sandales, lietus laikā jāvelk gumijas zābaki utt. Kopīgi mazgājot sasmērēto mīļmantiņu, stāstīju, kā pelīte mazgā ausis, acis, degunu, kā uz vēdera ir putas. Varbūt kādam tas pat
nešķiet pieminēšanas vērts, bet runāt, stāstīt, skaidrot un saukt lietas vārdā ir ļoti svarīgi – jau no jaundzimušā vecuma! Arī par šo tēmu man ir daudz, ko teikt, bet tam jau ir ieplānots cits raksts. Tikmēr man un citiem mazu bērnu vecākiem – kaut mums izdotos vairāk kopā
paspēlēt istabu slaucīšanu, kurpju siešanu, omletes maisīšanu un drēbju kārtošanu. Jo spēlēs taču ir jābauda arī process!